Aptauja

Kurus pasākumus vasarā plānojat apmeklēt Jēkabpilī?

Seko mums:

                        Draugiem.lv   
                         Facebook    
 
 

Es Latvijas vēsturē

 

Pelēču muiža ir 19.gs. sākumā celta vienstāvu koka dzīvojamā ēka un akmeņu klēts. 19. gs. nogalē pāris gadus muižā dzīvojusi Raiņa māte un māsa. Šo māju mans vectēvs kopā ar savu māsu nopirka 30. gadu sākumā. Pie mājas bija 21 h zemes, ģimene nodarbojās ar lauksaimniecību. Šobrīd saglabājusies klēts, linu mārki un vieta lielam ābeļdārzam, tas pirms ģimenes izsūtīšanas iepriekšējā ziemā izsala. Laikam arī daba saprata, ka nebūs kam novākt bagāto ražu. Arī vectēvs juta, ka notiks izsūtīšana. Nakts melnumā ar zirgu veda maisus ar graudiem, lai atdotu kaimiņiem, cerot, ka tie atsūtīs kādu atbalsts paku uz izsūtījumu. Visu ģimeni – 10 cilvēkus izveda uz Omsku. Izsūtījumā mūsu ģimeni neizšķīra, tas deva spēku izdzīvot. Visi 10 no mūsu, Pelēču mājām, izsūtītie atgriezās atpakaļ Latvijā, bet izsūtītā zīmogs kā melna ēna visu padomju varas laiku ierobežoja mūsu brīvību strādāt mācīties, veidot karjeru, realizēt sapņus.
1949. gada 25. martā sākās manu vecāku ceļš uz Sibīriju. Katrs savā vilciena vagonā. Vēl viens par otru neko nenojauš. Mani vecāki - tēvs Antons un māte Marta iepazīstas izsūtījumā, un 1955. gada 19. februārī viņi apprecējās Omskā. 1956. gada 9. augustā nāku pasaulē es, Marina.
Daudzas latviešu ģimenes bija saņēmušas atļauju atgriezties no izsūtījuma. Mana ģimene gaidīja šos dokumentus. Pienāca prieka diena, tika saņemti dokumenti, ka ģimenei ir dota atļauja atstāt izsūtījuma vietu un būt brīviem no drošības dienesta uzraudzības un gada laikā var atgriezties Latvijā. Vectēvs jau bija dokumentus saņēmis ātrāk un atgriezies Latvijā. Diemžēl ar nosacījumu, ka nevar atgriezties dzimtajā vietā un pat rajonā, tāpēc atgriežoties Latvijā savus pirmos soļus spēru Aizkraukles pusē. Pēc tam pārcēlāmies uz Koknesi, kur pagāja mana bērnība līdz 5 gadu vecumam. Vēl tagad atceros tos skaistos saulrietus pār Kokneses gravu, kas tika appludināta un milzīgos ozolus. Pēc kāda laika vectēvs pārcēlās uz dzīvi Jēkabpilī. Tad tēvam iedalīja zemes gabalu Jēkabpilī, pie tagadējās Jēkabpils 3. vidusskolas, kuras celtniecībā arī piedalās mans vectēvs. Tas bija purvains, slapjš zemes gabals. Tēvam vienu dzimtas māju atņēma, otru Jēkabpilī viņš uzcēla pats saviem spēkiem. Latvijā ģimene tapa vēl kuplāka, man ir māsa un divi brāļi.
Vectēvs būdams lauksaimnieks, strādāja celtniecībā, jo ar izsūtītā zīmogu biogrāfijā darbu nebija viegli atrast. Pašlaik strādāju Krustpils Kultūras namā, kura celtniecībā arī piedalījās mans vectēvs. Kultūras namam nākošgad aprit 60 gadu. Pēc viņa stāstītā – ceļot skolu, gājuši bojā 2 strādnieki, bet kultūras nama celtniecības laikā viens strādnieks. Darbs celtniecībā bija ļoti smags, visus darbus vajadzēja veikt ar rokām. Tehnikas bija ļoti maz, ar rokām nesa ķieģeļus un lika uz koka pašu roku gatavotām stalažām, betonu arī gatavoja ar lāpstām, paši caur sietu sijāja granti un tad ar spaiņiem nesa uz augšu
Manam tēvam piederēja saimniecība ar 11 ha zemes Kalupes ciemā un pēc vectēva nāves viņš kā vecākais dēls ģimenē saimniekoja. Tēvam bija zviedru kuļmašīna, viņš, kuldams citiem saimniekiem, graudus pelnīja sev iztiku. Tad nāca citi laiki, kad visu nacionalizēja un pašus notiesāja un izsūtīja trimdā. 1949. gadā pēc tiesas sprieduma tika piespriests nāvessods par pretošanos padomju varai, kuru nevarēja pārsūdzēt. Tie bija meli. Nāvinieku kamerā viņš pavadīja vairākas dienas, spriedumu neizpildīja. Ziemassvētku vakarā viņu pārcēla uz kopējo kameru, pirms tam amputējot abām rokam vidējos pirkstus līdz kauliņam. Tā bija zīme, ka cilvēkam bijis piespriests nāvessods. Tēvs stāstīja, ka pēc Staļina nāves paveicies nokļūt atbrīvoto sarakstos. Nāves sodu atcēla un daudzi tika atbrīvoti no cietuma, viņiem bija drošības dienestu uzraudzība. Mans tēvs, kuram dzimšanas diena bija 13. decembrī, to nekad nesvinēja 13. datumā, bet Ziemassvētkos 24. decembrī, kad tika atcelta nāves soda izpilde.
Skolas gaitas sāku Jēkabpils 3. vidusskolā. Skolā visi skolotāji zināja, ka nāku no izsūtīto ģimenes, tāpēc no manis turējās pa gabalu. Nevienā pulciņā mani neņēma, vienmēr turējos maliņā. Skumji, ka maniem vecākiem un vecvecākiem, kuri prata strādāt un dzīvot labklājībā, padomju vara atņēma visu un uzlika zīmogu. Izsūtītā zīmoga ēnā bija jādzīvo mums, visiem bērniem. Diemžēl sapnis par jurisprudences studijām nerealizējās. Strādāju tiesā, bija iespēja virzīties pa karjeras kāpnēm. Bet pirms tam bija jāiziet atestācija, kurā parādījās, ka esmu no izsūtīto ģimenes. No sapņa par jauno darbu bija jāatsakās. Mana dzīve mainījās līdz ar Atmodas sākšanos Latvijā. Manu sapni par jurista profesiju realizēja dēls.
Marina Boksberga, Jēkabpils
2018
#unesconede

 



Pelēču mājas




Vectēvs ar zirgu Latvijā



Māja Sibīrijā


Vecvecāki pēc atgriešanās no Sibīrijas



Antona un Martas kāzas



Mazā Marina ar vecākiem Sibīrijā


Mazās Marinas pirmie soļi Latvijā


Ģimene pēc izsūtījuma Latvijā